Par lietām, kas man liekas svarīgas

jā, man nav vienalga

Karavīri demokrātijas sardzē. Vai arī nē

Nu jau labu laiku nebiju neko rakstījis, tomēr tā kā Klimoviča kungs ir sacerējis kārtējo muļķību pilno propagandas raksteli, tad es diemžēl neizturēju… vai, kā teiktu klasiķis Lūka – no sirds pārpilnības mute runā. Tad nu aiziet.

Atis sāk tekstu ar diezgan klasiskiem Krievijas draudiem:

Karavīri vieni paši nevar uzvarēt, ja vien pretinieks nav acīmredzami vājāks. Taču Ukrainas gadījumā tā nav, jo pretī stāv daudz spēcīgāks un ilgai karošanai cilvēku resursu un kara tehnikas ziņā ievērojami labāk apgādājies ienaidnieks. Ja pieņem, ka šis pretinieks, kas joprojām visai pasaulei melo, ka “mūsu tur nav”, varētu izšķirties par jaunu lielu militāro iebrukumu, visdrīzāk, tas saņemtu ārkārtīgi spēcīgu prettriecienu, kas liktu Kremļa valdniekam nopietni satraukties.

Ko lai saka, par `gaidāmo un nenovēršamo Krievijas iebrukumu Ukrainā` analītiķi un puskoka lēcēji nepaguruši runā jau kopš 2014. gada pavasara/vasaras… lai jau runā – kā zināms, papīrs pacieš visu. Es, protams, varu nezināt un nesaprast visu, tomēr man ir nelabas aizdomas, ka uz šo brīdi priekšnoteikumu Krievijas iebrukumam Ukrainā ir reizes mazāk priekšnoteikumu nekā tas bija 2014. vai kaut vai 2015. gadā.

Tā nākas domāt, jo ar patriotisko noskaņojumu Ukrainā nekas nav mainījies – tiek spriests, ka prokrieviski noskaņotais elektorāts veidojot vien ap 20% no šīs valsts pilsoņiem.

Lai nu tā būtu. Tas gan rada jautājumu, kur palika visi tie cilvēki, ar kuru balsīm ievēlēja Janukoviču un viņa `prokrievisko valdību` – jo, lai Janukovičs toreiz kļūtu par prezidentu, viņam ar 20% balsu būtu bijis stipri maz. Bez šaubām, daļa šī pazudušā elektorāta palika Krimā un Donbasā, un visdrīzāk ka absolūtais vairums no viņiem tuvojošajās Augstākās Radas vēlēšanās nebalsos. Bet pārējie? Pārdomājuši? Iebiedēti? Ej nu zini.

Katrā ziņā atceramies šos 20% – mēs pie viņiem vēl atgriezīsimies…

Kā apgalvo profesionāli karavīri, viņiem patīk vārds “motivācija” – tas esot pirmais priekšnoteikums, lai gūtu sekmes kara laukā. Tikai pēc tam viņi izceļ apbruņojumu un apgādi. Par labu piemēru uzskata Afganistānu, kur vienkārši bruņotie kaujinieki jeb modžahedi spējuši ilgstoši un nopietni pretoties ievērojami labāk apbruņotajai padomju armijai.

Nē nu man nav nekāds noslēpums, ka džihādisti ir visnotaļ tuvi Aša sirdij – sākot ar Afganistānas modžahediem, turpinot ar čečenu brīvības cīnītājiem – galvu griezējiem un beidzot ar Jaunās Lībijas islama demokrātijas cīnītājiem… tomēr man gribētos šo motivācijas jautājumu izvērst drusku plašāk, tieši Afganistānas kontekstā.

Un tātad, Atis apgalvo, ka tieši motivācija ir bijis būtisks faktors, kas nav ļāvis Padomju Armijai sakaut afgāņu modžahedus. Lai nu tā būtu! Bet tas rada jautājumu, kāpēc vēl labāk apgādātā, apmācītā, motivētā un visādi citādi advancētākā ASV armija tajā pašā Afganistānā nespēj sakaut talibus jau veselus 16 gadus? Jo īpaši ņemot vērā to, ka ASV operāciju Afganistānā atbalsta teju vai puspasaule, savukārt talibiem, atšķirībā no 80. gadu pretpadomju modžahediem, vairs nav nekāda puspasaules (ieskaitot Rietumvalstu!) atbalsta. Kur ir problēma? Vai talibi ir VĒL motivētāki nekā pretpadomju modžahedi 80. gados? Vai kas?

Kara gausā gaita, iespējams, apliecina ne tikai krievu ģenerāļu šaubas par sekmēm zibenskarā

Kādā vēl zibenskarā? Pardon, vai žurnālista kungs nav sapinies terminoloģijā? Karadarību Ukrainā nekādīgi nevar uzskatīt par zibenskaru, vismaz no separātistu puses noteikti ne… es vēl varētu piekrist viedoklim, ka Ukrainas puse patiešām mērķtiecīgi mēģināja 2014. gada maijā-augustā šo karu pabeigt ar uzvaru, sakaujot un izklīdinot separātistu spēkus, taču tas neizdevās, un, nerēķinot vēl vienu otru lokālu uzbrukumu 2014. gada rudenī/ziemā un pašā 2015. gada sākumā, karš beigu beigās ir ieņēmis pozīcijas kara raksturu, kāds viņš arī ir palicis līdz šobaltdienai. Ne par kādu zibenskaru ģenerāļa Guderiāna stilā te īsti nevar runāt.

Tagad kļuvis skaidri redzams, ka uz politikā nepieredzējušo jauno Ukrainas prezidentu tiek izdarīts spiediens pieņemt galveno Maskavas prasību – satikties ar tā saucamo Doņeckas un Luhanskas tautas republiku vadītājiem.

Nu bet tas agrāk vai vēlāk būs jādara. Ja ne šim prezidentam, tad nākošajam. Protams, var jau gaidīt, lai `tautas republikas` sabrūk un uzsūcas kā augonis pašas no sevis, bet diez vai tas notiks. Attiecīgi, varianti, kā šo situāciju risināt, ir apmēram trīs:

  1. Nedarīt neko – t.i. atstāt stāvokli tādu, kāds viņš šobrīd ir. Kas nozīmē to, ka atrisināts netiek nekas, frontē tuprina šaut, cilvēki turpina mirt, Donbasa iedzīvotāju statuss paliek neskaidrs (vai arī viņi pamazām pieņem Krievijas pilsonību, ko šobrīd Donbasā dāļā diezgan labprāt).
  2. Mēģināt atgūt teritorijas ar spēku, ar militāru akciju. Lieluzbrukumu, ja tā labāk patīk. Bet tas diez vai notiks – šāds uzbrukums nozīmēs lielus cilvēku upurus visās pusēs (civilistus ieskaitot), un nekur nav garantijas, ka tas izdosies – ja ne savādāk, tad Krievija diez vai pieļaus republiciņu sakaušanu.
  3. Piesēsties pie sarunu galdā un runājot (cilvēkiem ir dots gan saprāts, gan spējas un prasme sarunāties) mēģināt atrast kādu visām pusēm cik necik pieņemamu risinājumu. Kaut vai uguns pārtraukšanu (kuru visi patiešām arī ievēro) iesākumam.

Kurš no šiem visiem ir labākais variants, katrs var novērtēt pats. Manuprāt, reālistisks variants konflikta atrisināšanai ir tikai 3. variants, pie kura visdrīzāk arī agrāk vai vēlāk iesaistītās puses nonāks. Un labāk ātrāk, nekā vēlāk. Kādam ir labāki priekšlikumi? Uz priekšu, neturiet tos zem pūra, iesakiet tos pa taisno Zeļenska kungam, viņš, cik zinu, saprot gan angliski, gan krieviski.

Pēc vairāku ekspertu domām, Ukraina varot iegūt tādu parlamentu, kurā uz piekāpšanos Krievijai noskaņotais mazākums var iegūt deputātu vairākumu. Pat paradoksāli – 22. jūlijā – nākamajā dienā pēc vēlēšanām – proeiropeiski noskaņotais ukraiņu tautas vairākums var pamosties pavisam citā valstī. Tādā, kur visa vara atrodas vienās rokās – prezidenta posteni, parlamentu, tiesas un medijus kontrolē uz kapitulāciju orientētais triumvirāts – Zeļenskis – Igors Kolomoiskis (viens no bagātākajiem Ukrainas iedzīvotājiem) – Sergejs Medvedčuks (opozīcijā esošas partijas pārstāvis, Putins ir viņa meitas krusttēvs).

Nu re, šeit Klimoviča kungs tiešā tekstā piesauc `proeiropeiski noskaņoto ukraiņu tautas vairākumu`… Tagad ir laiks atgriezties pie tā, ko Atis pats apgalvoja pāris rindkopas iepriekš: prokrieviski noskaņotais elektorāts veidojot vien ap 20% no šīs valsts pilsoņiem. Tik tālu viss ir loģiski – proeiropeiskais vairākums un 20% prokrievisko, viss saskan. Bet no kurienes tad panika par `kapitulantu triumvirātu`? Ja reiz proeiropeiskie ir stabilā vairākumā? Kā tad īsti ir? Proeiropetiskie ir vairākumā, prokrieviskie mazākumā, bet tomēr parlamentā iegūs deputātu vairākumu? Kā tas iespējams? Pareizie balsotāji neaizies uz vēlēšanām? Vai prokrieviskie balsotāji piepeši sadalīsies kā amēbas? No kurienes Atim šī matemātiskā pretruna?

Bet par karavīriem – ļaunākā scenārija īstenošanās gadījumā šie pārsvarā patriotiski noskaņotie cilvēki var pavērst ieročus pret kapitulantiem Ukrainas vadībā, un tad patiešām var izcelties pilsoņkarš.

Pag pag, Atis mums tā kā liek noprast, ka ja vēlēšanās nenobalsos par pareizām partijām, tad `patriotiskie karavīri` var pagriezt ieročus pret jaunievēlēto Ukrainas parlamentu? Respektīvi, ir runa par iespējamu militāru apvērsumu (un ja tāds notiks, tad patiešām varēs runāt par militāru huntu Ukrainā!)?

Man gan nākas konstatēt, ka Atis ir izvēlējies nepareizo auditoriju savam rakstam: ne nes, ne arī absolūtais vairums citu latviešu DELFU lasītāju neesam Ukrainas pilsoņi un līdz ar to nevaram nobalsot par pareizajām ukraiņu partijām, lai tikai pasargātu šo valsti no militāristu valsts apvērsuma draudiem. Ati, raksti labāk šo analītiku ukraiņu valodā, palīdzi ukraiņiem nosargāt savu trauslo demokrātiju!

Advertisements

Par gatavību aizstāvēties

Atis Klimovičs DELFOS turpina mūs iepriecināt ar iknedēļas propagandas devu 😀 Šoreiz, kārtējā izlaiduma tēma ir `Gatavību aizstāvēties nevajag slēpt`.

Iesākumā Atis sāk ar dikti kategorisku apgalvojumu:

Potenciālajam pretiniekam, tāds Baltijas valstīm ir tikai viens, jāzina par karavīru noskaņojumu šajās valstīs.

Tam, protams, daļēji var piekrist – ticamākais iespējamais pretinieks mums patiešām ir tikai viens. Bet vai vienīgais? Šobrīd, protams, nekas neliecina, ka mums varētu uzbrukt vēl kāds cits, tomēr pārlieku ieciklēties uz kaut ko vienu gan nevajadzētu. Ja ne savādāk, mēs nekad nevaram būt pilnīgi droši, ka pie mums, piemēram, neatlido kaut kas no kosmosa.

Vēl var pieļaut, ka situācijas analīze likusi Igaunijas SUV vadītājam atzīt militāru iebrukumu par iespējamu. Pagājušajā gadā Igaunijas Aizsardzības spēku štāba priekšnieks Martins Herems sabiedriskajai televīzijai stāstīja, ka Igaunija varbūtēja kara gadījumā ir gatava mobilizēt vismaz 21 000 vīru, nodrošinot viņus ar ieročiem un munīciju, un tas nozīmējot, ka pretiniekam neizdotos okupēt valsti dažu dienu laikā. “Esmu pārliecināts, ka Igaunija netiktu okupēta nedaudzu dienu laikā. Iespējams, pretinieks ieņemtu kaut kādu teritoriju, bet pilnīgi noteikti nespētu ieņemt visu valsti. Jautājums, vai kāds gribēs virzīties tālāk, ja mēs liksim pretī 21 000 pilsoņu,” teica igauņu virsnieks.

Te paliek tāds nenozīmīgs jautājums kā tas, vai Igaunijas militārais resors paspētu mobilizēt (t.i. izsūtīt pavēstes, sagaidīt mobilizējamos, tos ekipēt, sadalīt pa vienībām un izvest kaut īsas sadarbības apmācības) to dažu dienu laikā, kamēr valsts vēl nebūtu pilnībā ieņemta? Visas iekavās minētās darbības aizņem laiku, un tās diemžēl ir vismaz vairākas dienas, nevis stundas.

Jādomā, ka abi igauņu virsnieki nav runājuši tāpat vien un pārzina savu jomu pietiekami labi. Der ievērot, ka Igaunijas Aizsardzības spēkos ir spēkā kārtība, ka ienaidnieka iebrukuma gadījumā nav jāgaida speciāla pavēle no štāba par pretošanos, šāds lēmums katras vienības komandierim jāpieņem autonomi un jādarbojas atbilstoši tam, kā noteikts.

T.s. hibrīdkara apstākļos šāda pavēle var sanākt apbusgriezīgs zobens, un kādā no nākošajiem ierakstiem es labprāt to apskatīšu tuvāk.

Saprotams, ka to labi zina potenciālais pretinieks un tas var apturēt viņa vēlēšanos uzsākt militāru konfliktu.

Aha, Krievija Baltijai neuzbrūk tikai tāpēc, ka Igaunijai ir supermegaadvancēta mobilizācijas procedūra 😀

Ja nopietnāk, tad nekāds `uzbrukums Baltijai pats par sevi` nenotiks! Nevajag sapņot par to, ka Putins naktīs neguļ, nepārtraukti lauzīdams par to, kā tikai varētu Baltiju okupēt. Šāds uzskats liecina tikai un vienīgi par uzskatītāja stipri pārspīlētu pašapziņu. Nav Baltijā nekā tāda, lai tā varētu kļūt par Krievijas stratēģiska uzbrukuma pašmērķi.

Jelkādi REĀLI konvenciāla iebrukuma draudi ir iespējami tikai pie globāla stratēģiska uzbrukuma, kura mērķis būtu radikālas pasaules kārtības izmaiņas. Un ja tāds notiktu, tad Baltija visdrīzāk būtu diezgan stipri periferāls, nevis centrāls karadarbības teātris, un potenciālajam agresoram šādā gadījumā būtu diezgan vienalga, vai Igaunija var mobilizēt 20 vai 120 tūkstošus karakalpu.

Bet, kas attiecas uz t.s. `hibrīdapdraudējumu`, kura mērķis būtu vienkārši `destabilizēt reģionu`, tad arī tur mobilizējamie resursi sevišķi lielu lomu nespēlē. Sk. piemēru uz Ukrainas bāzes…

No sarunas ar kādu pieredzējušu zemessargu latgalieti: “Kā tu domā – kam tad mēs, zemessargi, tiekam gatavoti? Kādreiz varēja stāstīt par mežā apmaldījušos cilvēku meklēšanu un palīdzību ugunsgrēka dzēšanā, bet mēs labi saprotam, ka mums jābūt gataviem karot. 2014. gadā daudzi saprata, ka tas brīdis ir tuvu. Un kļuva nopietni. Vēl arī par lielu spēku ir uzskatāmi mūsu mednieki. Cik viņu Latvijā ir – divdesmit tūkstoši? Daudziem ir labi ieroči ar teicamu optiku, tie var būt labi jēgeri.”

Nu sāksim ar to, ka `brīdis ir tuvu`… Apdraudējuma apogejs kā reiz arī bija 2014. gada pavasarī-vasarā, kad Ukrainā notika visintenstīvākā karadarbība un paranoiskākie ļauži nevarēja lāga saprast, pārnesīsies tā arī uz Baltiju vai arī nē. Tagad, kad nu jau krietnus trīsarpus gadus fronte Ukrainā stāv praktiski uz vietas un karadarbība ir pārgājusi vien pozicionālās apšaudēs, diez vai var runāt par nepārtrauktu draudu pieaugšanu (kaut arī acis un ausis ir jātur vaļā, piekrītu).

Bet par medniekiem gan `pieredzējušais zemessargs latgalietis` ir krietni salējis ūdentiņu 😀 Bez šaubām, mednieki droši pārsvarā ir tīri neko šāvēji, māk orientēties, pārvietoties un uzvesties mežā, māk pieskatīt un rūpēties par saviem ieročiem utt., bet ar šiem prasmēm un, pats galvenais, ar esošo ekipējumu, ir daudz par īsu stāties pretī armijai. Kaut vai tāpēc, ka armijai ir bruņutehnika, artilērija un aviācija, nerunājot jau nemaz par ložmetējiem, automātiskajiem un prettanku granātmetējiem, zemstobra granātmetējiem utt. uttjpr.. Līdz ar to, pliku mednieku grupas vienīgais modus operandi, kas varētu garantēt kaut minimālu rezultātu, būtu hit&run tipa uzglūnēšana no slēpņa pretinieka kājnieku patruļām. Jebkas cits ar lielu varbūtību beigtos labākajā gadījumā bez rezultāta, sliktākajā – ar zaudējumiem un sakāvi.

Vienīgais mednieku pluss varētu būt vien tāds, ka pateicoties viņu augstāk uzskaitītajām atsevišķajām priekšzināšanām, no viņiem karavīrus varētu uztaisīt ātrāk, nekā no ierindas civilista, bet tas arī viss.

Par to, ka šim kaprālim ir taisnība, iespējams pārliecināties Zemessardzes pamata apmācības nometnēs, kas tagad norisinās triju nedēļu garumā. Tajās katram jaunajam zemessargam tiek iedotas pirmās vajadzīgās prasmes, un nepārspīlējot var teikt, ka pēc šīm karstajām divdesmit dienām Latvijas aizsardzība papildinās ar jauniem karavīriem. Jau pirmajā dienā, atklājot šādu nometni Zemessardzes Trešajā jeb Latgales brigādē, tiek skaidri pateikts, ka apmācībā galvenā vērība tiks pievērsta ieroča apgūšanai un šaušanai, kā arī pirmās palīdzības sniegšanai. To derīgi dzirdēt vienam otram, kas it kā “zinot”, cik daudz nevajadzīgu lietu apgūstot zemessargi.

IeročA, nevis ieročU? Ja mēs reāli gatavojamies karam ar Krieviju, tad ar to, ka zemessargs mācēs šaut no savas šautenes un apkopt to, būs stipri par maz. Zemessargam kā minimums būtu:

  • Jāpārzin vismaz pamata līmenī visi nodaļas/vada rīcībā esošie ieroči (ložmetēji, prettanku granātmetēji, automātiskie granātmetēji, zemstobra granātmetēji);
  • Vismaz pamata līmenī jāpārzin pieejamie potenciālā pretinieka izplatītākie ieroči (AKM/AK-74, PKM, RPK-74, SVD, RPG-7, RPG-26, AGS-17).

Noraugoties uz jaunajiem minētās brigādes zemessargiem, kas divpadsmit stundas no rīta līdz vakaram karstajā laikā soļo no vienas nodarbības uz otru, gribas piekrist brigādes komandiera teiktajam, ka te redzami labākie. Kaut vai tādēļ vien acīmredzami labākie, ka ieradušies šeit. Katrs zina, ka ir daudz vairāk iespēju nopelnīt vairāk naudas citur. Par atrašanos nometnē un tās kursa apgūšanu katrs jaunais zemessargs saņem nedaudz vairāk par 500 eiro.

Manuprāt, priekš lauciniekiem 500 eiro par trīs nedēļām ir diezgan neslikta nauda, kas diezgan labi izskaidro intereses par Zemessardzi pieaugumu lauku rajonos.

Vēlēšanās sevi pārbaudīt, iespējams, uzsākt militāro karjeru, apgūt jaunas zināšanas un iegūt jaunus draugus, kā arī nepieciešamības gadījumā aizstāvēt savu ģimeni un valsti ir visbiežāk minētās atbildes uz jautājumu par izšķiršanos pievienoties Zemessardzei.

Nu ja, kurš ta ies oficiāli atzīties, ka patiesībā Zemessardzē ir iestājies dēļ iespējas nometnē nopelnīt 500 eiro… 😦

 

Par `Saskaņu` un valsts ienaidniekiem

Ja tu, cilvēks, vairāk vai mazāk seko līdzi politiskajām norisēm mūsu valstī, tad jau noteikti būsi pamanījis ažiotāžu, kas izcēlās, kad ņekijs baptistu klerikālis pieteica savu gatavību kandidēt valsts prezidenta amatam no… sociāldemokrātiskās partijas `Saskaņa`. Par atbildi tam, visi, kam nebija slinkums, pielādēja savus sūdmetējus un izteica visu, ko domā par minēto partiju, klerikāli un viņa gatavību kandidēt prezidenta amatam. Īsumā, populārākās frāzes un terminoloģija bija `Kremļa satelītpartija`, `Latvijai naidīga partija`, `tautas nodevējs`, `par 30 Jūdasa grašiem pārdevies` utt..

Katrā ziņā, vēstījums, kas cirkulē latviešu meinstrīma vidē, ir diezgan skaidrs: `Saskaņa` ir Kremļa kabatas partija, bet visi, kas tajā iestājas, atbalsta un tamlīdzīgi, ir vai nu Latvijas valsts kā minimums nodevēji, a to i ienaidnieki, vai vienkārši lohi (no krievu valodas – Лицо, Обманутое Хулиганом) – īsāk sakot, krāpšanas upuri vai t.s. `noderīgie idioti`.

Es pārspīlēju? Varbūt. Varbūt nebūs nemaz tik daudz arī Latvijas meinstrīma sabiedrības pārstāvju, kas tiešā tekstā to apgalvos. Bet zemtekstā? Ieklausies sev apkārt, palasi, ko cilvēki raksta sociālajos tīklos, un pie tā paša vien nonāksi.

Pie kā šis vēstījums noved? Nu, pamēģināsim attīstīsim to tālāk līdz loģiskami konsekvencei:

  • Ja `Saskaņa` ir Latvijas valstij naidīga partija, tātad `Saskaņas` politiķi un idejiskais elektorāts ir Latvijas valsts ienaidnieki.
  • Ja `Saskaņa` ir Latvijas valstij naidīga partija, tātad valsts drošības interesēs to vajadzētu aizliegt.
  • Tā kā `Saskaņas` politiķi un elektorāts joprojām ir Latvijas valsts ienaidnieki, tad arī aizliedzot vienu partiju, viņi vienkārši noorganizēs jaunu, tikai zem cita nosaukuma.
  • Tātad, lai novērstu risku, ka Latvijas valsts pilsoņi var izveidot Latvijas valstij naidīgu politisku partiju, viņiem, khmm, jāaizliedz veidot partija vispār.

Izklausās absurdi? Nu, kā lai to saka, tas diezgan loģiski izriet no tēzes par `valstij naidīgu partiju` un ko ar to iesākt. Bet neapstāsimies pie sasniegtā, iesim tālāk, valsts drošība pirmajā vietā! 😀


  • Tātad, kā aizliegt izveidot Latvijas valstij naidīgu politisko partiju? Tā kā pēc partijas statūtiem to droši noteikt nevar, tad drošākais ir aizliegt politisko darbību visiem pilsoņiem, kas līdz šim ir bijuši saistīti ar partiju `Saskaņa` (vai citām prokremliskām partijām) – vienalga, vai esot tās (to) biedri vai kaut vai ielaikojot šo partiju postus feisbukā. Visdrošākais veids – atņemot viņiem pilsonību, jo nepilsoņi taču izveidot politisko partiju nevar!
  • Bet pats drošākais variants (tai skaitā, lai tiktu galā ar sagaidāmo neapmierinātību, kuru nenovēršami demonstrēs jaunizceptie nepilsoņi, kā arī, lai garantētu sabiedrisko drošību godīgajiem un lojālajiem pilsoņiem), protams, būtu šīs politiski neuzticamās personas izolēt tam īpaši izraudzītā, slēgtā teritorijā… nē, nē, mēs te nerunājam par geto un tas nebūt neizklausās pēc fašisma, jūs kļūdījāties, nothing to see here 😀

Tātad, pie kā mēs nonākam? Ikkatram, kurš klaigā par `Saskaņas` naidīgumu Latvijai, vajadzētu konsekventi pastāvēt uz augstāk nodemonstrēto loģisko ķēdi, citādi pretējā gadījumā ka vēl noziedzīga bezdarbība nesanāk…

Vai arī mēs tomēr nonākam pie tā, ka `Saskaņa` ir legāla politiskā partija, kurā ir gan pilnīgi likumīgi būt par biedru, gan arī par kuru balsot vēlēšanās? Un ja tā, tad minētā histērija ir tikai un vienīgi naida kurināšana, liekot `Saskaņas` atbalstītājiem vēl vairāk atsvešināties no šīs valsts un latviešu meinstrīma sabiedrības.

Jādomā, ka arī šajās Saeimas vēlēšanās, līdzīgi kā citās, `Saskaņa` savus 35% vietu salasīs un, kas zin, varbūt tai pat kopā ar amorfajām tipa latviešu partijām izveidot koalīciju (kam gan es pārāk neticu – bet nekad nesaki nekad!). Un, ja tā notiks, tad tāda nu būs bijusi Latvijas vēlētāju izvēle. Līdzīgi, kā 2016. gadā ASV par savu prezidentu izvēlēja Donaldu Trampu. Laba izvēle vai slikta – tas jau ir citas kategorijas jautājums.

Valsti veido pirmkārt jau tās tauta. Un ja nu notiek tā, ka tauta ievēl sev valdībā partiju, kas it kā ir tai pašai `valstij naidīga`, uz ko tad mēs šo `naidīgumu` pamatosim? Uz daļas pilsoņu viedokļa, kas pie šāda iznākuma būs kļuvis par mazākumu?

Ja tev nepatīk kāda partija, vienkārši nebalso par to, tas ir tieši tik vienkārši.

Virspavēlnieks savā vietā

Masu informācijas līdzekļi mūs regulāri turpina aplaimot ar Klimoviča kunga daiļradi un lielākoties man vairs nav laika un iekāriena tos iztirzāt, bet šoreiz nevarēju palikt malā un ziedoju atkal kādu brīdi sava dārgā laika, lai nokomentētu `eksperta viedokli` 😀

Un tātad, īsi pirms pašām Lieldienām Klimoviča kungs bija iebliezis DELFOS rakstu ar nosaukumu `Kur palicis Latvijas bruņoto spēku virspavēlnieks?`. Un šajā rakstā mēs lasām:

Virspavēlnieku nemana, pat aizmirsies, ka Latvijas gadījumā tas ir prezidents Raimonds Vējonis. Vienkārši augstākā amatpersona, kas ārkārtējas krīzes gadījumā ir pilnvarota vadīt valsts aizsardzību, ir gluži nemanāma un, pat trakāk, faktiski nedzirdama. It kā būtu iestājušies sen gaidītie mūžīgā miera laiki bez stresa un ārējiem apdraudējumiem.

Nu bet tā jau arī ir – valsts prezidents virspavēlnieka funkcijas reāli pilda vien kara laikā, un pārējā laikā aprobežojas pārsvarā ar svinīgās parādes pieņemšanu un viss, bet ar to pa lielam arī pietiek. Vai arī mums būtu sācies karš, un valstī būtu ieviests karastāvoklis? Būšu palaidis garām.

Taču tā nav, un situācija ir gluži pretēja, jo drošības apstākļi mūsu valsts tuvumā aizvien tikai pasliktinās. Kā redzams, nekur nav pazuduši arī militārie draudi. Arī tie beidzamo gadu laikā tapuši vienīgi lielāki.

Vai nu gluži tā ir? Lasītājs, protams, var man nepiekrist, bet manuprāt, tieši šobrīd militāro draudu līmenis ir zemāks, nekā tas bija pirms 4 gadiem – 2014. gada pavasarī/vasarā, kad situācijā Ukrainā bija daudz nestabilāka un tad patiešām bija grūti prognozēt, uz ko tā izvērtīsies. Šobrīd Ukrainā tomēr par spīti vairāk vai mazāk regulārām apšaudēm tomēr ir iestājusies zināma stabilitāte, ko vislabāk raksturo fakts, ka frontes līnija lielos vilcienos uz vietas stāv jau 3 gadus kopš 2015. gada februāra, kad beidzās kauja pie Debaļcevas, un nekādi priekšnoteikumi drīzai un nenovēršamai konflikta eskalācijai nav novērojami. Līdz ar to apgalvojums, ka šobrīd draudi ir lielāki, nekā tie bija 2014. gada pavasarī/vasarā, manuprāt, nav diez ko pamatoti – vai, kā minimums, rakstā nav ne mazākās argumentācijas, kas pierādītu pretējo.

Varētu jautāt: varbūt prezidents ir “tēmā”, tikai vienkārši to neizrāda? Tomēr tā nav. Kura gan cita amatpersona valstī var tik autoritatīvi uzrunāt pilsoņus un aicināt viņus iesaistīties valsts aizsardzības stiprināšanā? Tostarp iestājoties Zemessardzē.

Vai tas ir apgalvojums, ka eksistē cilvēki, kuri šobrīd nav Zemessardzē tikai tāpēc, ka valsts prezidents nav vērsies tautā ar attiecīgu publisku aicinājumu? 😀 Nopietni? 😀

Derīgi uzsvērt, ka ne viens vien ar īstu kaujas pieredzi apveltīts latviešu virsnieks uzskata, ka zemessargu skaitu būtu nepieciešams divkāršot un pat trīskāršot.

Pirmkārt, te gribētos uzzināt, cik tad mums vispār ir to `ar kaujas pieredzi apveltīto virsnieku`? Es pieņemu, ka ir domāti tie virsnieki, kas savulaik ir bijuši t.s. `miera uzturēšanas misijās` Vidējos Austrumos – tomēr tā kauju pieredze šajās operācijas, lai arī ir labāka, nekā pilnīgi nekas, tomēr nav gluži tas pats, kad pieredze klasiskā konvenciālā karā.

Otrkārt, kā gan `zemessargu skaita divkāršošana vai trīskāršošana` atsauktos uz šo un esošo karavīru materiālo un apmācības nodrošinājumu – zinot to, ka jau vēl pirms neilga laika trūka daudzu samērā elementāru lietu, par ko sīkāk par palasīt Čiekura kunga blogā, bet tādas lietas kā nakts redzamības iekārtas un tamlīdzīgs militārais haiteks par ziedojumu kampaņā zemessargam.lv saziedotajiem līdzekļiem?

Ko tad īsti prezidentam vajadzētu darīt? Sekot Klimoviča kungam piemēram un diendienā biedēt pilsoņus ar `nenovēršamā Krievijas uzbrukuma` draudiem? 😀

 

Zapad-2017

Nu jau krietnu nedēļu vai pat ilgāk mēdiji mūs diendienā biedē ar Krievijas militāro mācību `Zapad-2017` briesmām, argumentējot ar to, ka lūk, mācību aizsegā Krievija varot izdarīt to un šito. Konkrētus biedēšanas piemērus slinkuma dēļ nepievedīšu, katrs, kurš cik necik tam seko līdzi vai interesējas, var tos sagooglēt pats.

Vairāk par vienkāršu biedēšanu ir šāds te analītisks raksts. Tad nu paķidāsim to mazliet.

Līdz ar to šāda veida mācības ir Krievijas signāls citām valstīm par tās gatavību realizēt ārpolitiskos mērķus arī šādā ceļā.

Jā, un kāpēc lai Krievija tā nedarītu un tam negatavotos, ja reiz jaunāko laiku vēsture (sākot ar 2001-2003. gadu) lieliski pierāda, ka pa lielam ir ok risināt ģeopolitiskās problēmas ar militāru spēku citu valstu teritorijās. Ar ko Krievija sliktāka?

Mācībām “Zapad 2017” ir nozīme Krievijas tēla spodrināšanā tās iedzīvotāju acīs, lai uzturētu uzskatu par Krieviju kā par militāri varenu valsti, kā arī to, ka Rietumu ekonomiskās sankcijas nav piespiedušas Krieviju piekāpties un mazinājušas tās militāro potenciālu.

LOL. Ja Krievijas armija ir nodota aizmirstībā, dzīvo kā bomži un lieto novecojušu, no paodmju laikiem mantotu tehniku (kā Jeļcina laikā), tad visi par to smejas. Ja Krievija sasparojas un nomodernizē armiju, visi sāk vaimanāt par agresīvajiem nodomiem un skaidrajiem un klātesošajiem draudiem. Manuprāt, te sanāk gluži tāpat, kā Emīlam ar limonādi.

Lai attaisnotu valsts pieaugošo politisko un ekonomisko izolāciju, Krievijas varas elite aktīvi izplata dažādus mītus, tostarp par Krievijas atrašanos naidīgu valstu ielenkumā, kas tika izmantots jau Josifa Staļina laika PSRS. Mācības “Zapad 2017” šādā kontekstā “ērti iederas”, jo simbolizē Krievijas gatavību stāties pretim iespējamam apdraudējumam.

Kā tad, Krievijai apkārt ir un vienmēr ir bijušas tikai ļoti draudzīgas un labvēlīgi noskaņotas valstis. Sākot jau ar militāro intervenci Pilsoņu kara laikā, 1920. gadā. Tā diez vai šis `mīts` būs patiešām tik ļoti mīts.

“Zapad 2009” norisinājās no 2009. gada 18. līdz 29. septembrim Krievijā, Kaļiņingradas apgabalā, un Baltkrievijā. Krievijas un Baltkrievijas vadošās militārpersonas “Zapad 2009” dēvēja par aizsardzības rakstura mācībām, kuru mērķis ir pilnveidot abu sabiedroto valstu bruņoto spēku karavīru iemaņas cīņā pret “nelikumīgajiem bruņotajiem formējumiem”, kuri iebrukuši valsts teritorijā. Tradicionāli šāda rakstura uzdevumi lielākoties tiek uzticēti speciālās nozīmes spēkiem, taču “Zapad 2009” šo formējumu iznīcināšanai tika iesaistīts karaspēks ārkārtīgi lielā apjomā, kas vairāk atgādināja karadarbību pret kādu valsti, nevis pret atsevišķiem nemierniekiem.

Aha. Čečenijā arī tradicionāli karoja tikai speciālās nozīmes spēki (jo īpaši 1994-1995. gadā), un, protams, līdzīgu ainu mēs varējām novērot arī Ukrainā 2014. gada 2. ceturksnī. Vai ne? Jeb arī ne…

Mācību stratēģiskā ievirze apliecināja, ka Krievija gatavojas karadarbībai pret spēcīgāku pretinieku, šajā gadījumā – NATO, turklāt pielietojot dažādus uzbrukuma operācijām raksturīgus elementus.

Vispār jau jebkuram, kurš cik necik interesējas par militāro tematiku un vēsturi, vajadzētu saprast, ka uzbrukuma operācijas ir vienīgais veids, kā reāli uzvarēt bruņotā konfliktā. Jebkura tīri uz aizsardzību vērsta darbība ir labs veids, kā zaudēt kauju. Vai visu karu. Līdz ar to uzbrukuma elementu izspēlēšana mācībās ir ne tikai loģiska un likumsakarīga, bet gan absolūta nepieciešamība.

Zīmīgi, ka mācības “Ladoga 2009” scenārija ziņā atgādināja Sarkanās armijas gatavošanos invāzijai Baltijas valstīs un uzbrukumu Somijai, kas izvērtās trīs mēnešus ilgajā Ziemas karā 1939.–1940. gada ziemā.

Protams, kā tad nu bez šādas analoģijas 😀

2013. gada 20.–26. septembrī notikušās operacionāli stratēģiskās mācības “Zapad 2013” norisinājās līdzīgi, taču tajās novērojamas dažas būtiskas atšķirības. […] Papildus Bruņoto spēku iesaistei mācību laikā uzdevumus pildīja arī iekšlietu un drošības struktūras, proti, Federālā drošības dienesta un Iekšlietu ministrijas spēki, kas varētu būt skaidrojams ar gatavošanos apspiest bruņotās pretošanās kustību ieņemtajās teritorijās, līdzīgi kā to darīja PSRS pēc Otrā pasaules kara.

Atkal, kādam varbūt tas būs atklājums, bet vispār jau padomju laikos pietiekoši lielas (kara apgabalu mēroga) mācībās, kā likums, piedalījās gan VDK, gan parastie iekšlietu dienesti, kuri mācījās ķert un neitralizēt diversantus (kuri savukārt mācījās diversēt). Līdz ar to, nekas principiāli jauns tas nav un nevar būt.

Starpība laikam ir vien tāda, ka mūsu pusē tik liela mēroga un tik globālas mācības vairs nemēdz notikt, tāpēc mums tas liekas oh un ah.

Vairāku militāro ekspertu skatījumā “Zapad 2013” laikā tika plaši aprobētas jaunas pieejas karadarbībai, kas ietver dažādu asimetrisku, tostarp nemilitāru, pasākumu īstenošanu pretinieka vājo vietu atklāšanai un pakļaušanai triecienam. Šādas koncepcijas tika aplūkotas Krievijas Ģenerālštāba priekšnieka Valērija Gerasimova 2013. gada februāra rakstā “Cennostj nauki v predvidenni”, kas nereti tiek vērtēts kā viens no stūrakmeņiem Krievijas militārajā domā pēdējās piecgades laikā un kalpo par pamatu tā sauktajai Gerasimova doktrīnai. Asimetriskās karadarbības metodes pusgadu vēlāk tika sekmīgi pielietotas Krimas aneksijas laikā un situācijas destabilizācijā Ukrainas austrumos.

Nu, es teiktu, ka krievi gluži vienkārši negulēja uz ausīm, bet uzmanīgi vēroja un izdarīja secinājumus arī no tā, kas notika Lībijā un Sīrijā – uz 2013. gadu tur jau pietiekošs materiāls analīzei bija sakrājies. Atkal tie sasodītie krievi špikoja rietumu izgudrojumus! 😀

mācību pamatideja ir Krievijas un Baltkrievijas bruņoto spēku kaujas spēju attīstīšana darbībai liela mēroga konflikta gadījumā Rietumu stratēģiskajā virzienā, tātad karā pret NATO

Bet pret ko gan citu lai Krievija gatavojas karot? Tāpat kā mums ticamākais pretinieks ir Krievija, tā Krievijai ticamākais pretinieks ir tieši NATO, nevis, piemēram, Ķīna (kura, par spīti savai tumšā zirdziņa lomai, tomēr ar Krieviju ir daudzmaz normālās attiecībās).

Loģiski un likumsakarīgi.

Runājot par militārajiem draudiem Baltijas reģionam, nereti tiek pieminēti bijušā Polijas prezidenta Ļeha Kačinska vārdi viņa runā Tbilisi 2008. gada 5. augustā, kad vairāku Eiropas valstu vadītāji Krievijas iebrukuma laikā solidaritātes izrādīšanas nolūkā bija ieradušies Gruzijā. Savā runā Kačinskis teica: “Šodien Gruzija, rītdien Ukraina, parīt Baltijas valstis, un vēlāk, iespējams, pienāks manas valsts – Polijas – kārta.” Pieminot Kačinska vārdus un analizējot situāciju Baltijas reģionā, militāri politisko procesu novērotāji norāda uz militāru uzbrukumu Baltijas valstīm kā ticamu scenāriju, un arī mācības “Zapad 2017” tiek uzskatītas par vienu no šādu draudu realizācijas līdzekļiem. Daudzu ekspertu skatījumā tieši Baltijas valstis varētu kļūt par Krievijas nākamo mērķi un “Zapad 2017” varētu kalpot kā sagatavošanās fāze uzbrukuma operācijas īstenošanai.

Vecais labais jautājums: kurš mūs biedē vairāk – Krievija pati, vai tomēr dažnedažādi rusofobi, kuri pie mazākās iespējas ceļ paniku un rada baiļu un nedrošības atmosfēru?
(tas ir retorisks jautājums)


Rezumējot: es domāju, ka nekas TĀDS nenotiks, un ažiotāža ap šo notikumu ir sacelta no sērijas `liela brēka, maza vilna`. Kam tas ir izdevīgi? Man negribētos uz šo jautājumu atbildēt tā, ka tiem, kas ar šo baiļu propagandu bruģē ceļu preventīva NATO uzbrukuma Krievijai attaisnošanai. Es ļoti ceru, ka tā nenotiks.

 

 

 

 

Par datorspēlēm un propagandu

Uztrāpījos internetā pa lielam visai sakarīgam TVNET rakstam par islama terorista psiholoģisko portretu. Tomēr dažas lietas rakstā bija, kā lai to labāk pasaka, mazliet garām. Un tātad, raksts cita starpā apgalvo:

Internetā ir brīvi pieejama «Islāma valsts» mūzika un propaganda. Propagandas nolūkos pie tanka stobra vai ieroča piestiprina kameru. Uzfilmētais materiāls, kas tiek ievietots internetā, izskatās tāpat kā šaušanas datorspēle.

Nu sāksim ar to, ka sākot no brīža, kad parādījās pietiekoši lētas un pieejamas GoPro tipa kameras, tās pie stobriem vai uz ķiverēm arī karināja visi, kam nebija slinkums 😀 Un meklējot Youtube pēc atslēgvārdiem `combat footage`, var atrast čupu čupām šādu video no ne viena vien 21. gadsimta kara. Un Islama valsts (vai Daīš, kā viņa tipa esot jāsauc pareizi) kaujinieki nav ne pirmie, ne vienīgie, kas ir filmējuši un ‘publicējuši šādus video. To ir darījuši arī amerikāņi Afganistānā, nemiernieki un valdības karaspēks Sīrijā, kā arī abas puses Ukrainā (pie kam manuprāt pat ukraiņi vairāk nekā separātisti).

Kur tad ir atšķirība? Nu, viena lieta, kas uzreiz krīt acīs, ir tāda, ka Islama valsts `combat footage` parasti tiek papildināta ar muzikālo pavadījumu – proti, ar arābisku dziedājumu. Es gan vārdus nesaprotu, bet pieņemu, ka dziedonis lielākoties apdzied varonību un paklausību dievam (vai viņa pravietim, LOL), īsteni ticīgo uzvaras pār infideļiem jeb bezdievjiem (par savām sakāvēm jau neviens nedziedās) un tamlīdzīgi. Bet vai tas padara šos video unikālus? Nezin vai, esmu līdzīgus dziedājumus dzirdējis arī čečenu nemiernieku video no cīņām pret Krievijas armiju Kaukāzā, kā arī tādu pavadījumu nesmādē ne Sīrijas `pareizie` rebeļi, ne arī `nepareizais` valdības karaspēks. Līdz ar to kādu baigo unikalitāti te izdalīt būs pagrūti.

Ak jā, aizmirsu. Amerikāņu un ukraiņu/Donbasa separātistu kaujas video savukārt mēdz būt noformēti vienkārši ar hārdroku. Gaumes lieta?

Tie, kas uzķeras uz propagandas āķa un dodas uz «Islāma valsti», drīz vien ierauga, ka realitāte ne tuvu nelīdzinās datorspēlei. Tā tikai šķiet, ka «Islāma valsts» ir arhaiska un atpalikusi.

Realitāte principā nevar līdzināties datorspēlei 😀 Jo vairums šaujamo datorspēļu rada pilnīgi sagrozītu iespaidu par to, kas notiek kaujas laukā – respektīvi, tās mēdz attēlot pretiniekus, kas neslēpjas, bet paši skrien lodēm virsū kā jēlu gaļu saēdušies, visa šaušana lielākoties notiek tādā attālumā, kādā labs sviedējs varētu aizsviest zābaku, un pretinieki ne vella neprot šaut (šauj jau viņi it kā daudz, bet spēlētājam lāga trāpīt nespēj) – bet, ja tomēr trāpa, tad vienmēr var paslēpties aizsegā un brīdi pagaidīt, lai veselība reģenerējas, vai arī paķert pirmo aptieciņu, kas ir randomā izmētātas pa visu kaujas lauku.

Tas varbūt varētu arī nostrādāt uz pusaudžiem, bet kaut vai jaunam pieaugušajam tomēr vajadzētu saprast, ka pretinieki nebūs vis pilnīgi idioti, kas atklāti stāvēs, šaus lielākoties garām mērķim un mierīgi gaidīs, kad tiks nošauti paši.

Protams, ka eksistē arī t.s. militārās simulācijas datorspēles, kurās karadarbības attēlojums ir daudz reālistiskāks – bet viņas līdz ar to nav tik skatāmas un cilvēkam, kas nav īpašs šāda žanra fans, liekas pat garlaicīgas. Bet tā jau ir pilnīgi cita tēma.

Gan «Islāma valsts», gan Krievija pagriež notiekošo sev par labu, ar viltus ziņām radot paralēlo realitāti, un manipulē ar cilvēku prātiem. Līdzība ir liela.

Protams, kā nu gan iztikt bez Krievijas pieminēšanas 😀 Bez šaubām – Krievija cenšas pagriezt notikušo sev par labu, akcentēt sev izdevīgos faktus un likumsakarības, un noklusēt neizdevīgos, kā arī brīdi pa brīdim izdomājot pavisam nebijušas lietas. Bet vai `mūsu` puse dara savādāk?

Te būtu vietā vēlreiz atgriezties pie datorspēlēm, un katrs lasītājs pats varētu mēģināt saskaitīt, cik lielā mērā datorspēlēs kā ļaundari ir figurējusi Krievija un/vai krievi? Bez šaubām, datorspēles ir ne sliktāks propagandas rīks kā `combat footage` video vai vajadzīgajai pozīcijai pieskaņotas ziņas…

Par `Ušakova kepku`

Tā nu sanāca, ka pagājušās brīvdienās man iegadījās paviesoties netālu no tā saucamās `Ušakova kepkas`, kā neoficiāli (pagaidām) tiek dēvēta bijusī izgāztuve Rīgā starp Deglava, Dzelzavas un Ulbrokas ielām.

Un es konstatēju, ka par spīti tam, ka minētais nosaukums šai vietai oficiāli vēl nav piešķirts, neoficiāli tas sarunu valodā jau eksistē, gluži vienkārši kā vietas nosaukums. Un tas nebūt nav labi – nebūt ne tāpēc, ka Ušakovs būtu slikts vai tipa nelojāls, gluži vienkārši, manuprāt, ir stipri dīvaini nosaukt pilsētas landmārkus vēl dzīvu cilvēku vārdos. Da ij pēc nāves, lai kāda vārdā nosauktu kaut ko lielāku par vienu no daudzajām ielām, šim cilvēkam vajadzētu būt krietni izcilam, un Ušakovs diez vai tāds ir.

Tāpēc es uzdevu sev retorisku jautājumu – man vispār patīk uzdot retoriskus jautājumus principā – sākumā galvā, bet pie iespējas arī rakstiski šeit. Un proti, kur var uzzināt, vai Rīgas domes opozīcija, kas nepagarusi cīnās pret Ušakova veikto Rīgas rusifikāciju un citām ļaundarībām, ir nākusi klajā ar sakarīgu priekšlikumu nosaukt šo landmārku oficiālā un neitrālākā vārdā? Un ja nav nākusi klajā, tad kāpēc? Jeb vai Rīgas domes nacionālā opozīcija pastāv tikai tamdēļ, lai kritizētu Ušakovu, bet neko konstruktīvu nedarītu?

Es esmu par to, lai šai vietai piešķirtu normālu un lieki nepolitizētu nosaukumu. `Ušakova kepka` ir tikpat nejēdzīgs, kā būtu, piemēram, `Okupācijas smaile`. A vot `Dreiliņkalns` vai `Deglava kalns` būtu pašā laikā. Kāpēc ne?

A savu zilo cepurīti Nils lai sauc, kā vien grib, tur es nekādu problēmu nesaskatu.