Grāmata `Melu sindikāts`

by MJ

Šoreiz padalīšos ar sajūtām un pārdomām, kādas radās pēc grāmatas `Melu sindikāts` izlasīšanas. Jāatzīst, ka šī bija bezmaz vai vienīgā grāmata, kuru esmu iegādājies pēdējo ~5 gadu laikā, un, kaut arī mazumtirdzniecības cena ir visnotaļ sālīta (čeks saka 17,80 eiro, kas noved pie skumjiem secinājumiem, ka grāmatas mūsdienās ir diezgan greznības priekšmets :D), tomēr šo grāmatu nevarēju noturēties neiegādājies savai bibliotēkai. Un tieši tās satura dēļ, jo cik man zināms, tās autors Ikars Piebalgs līdz šim vēl ar nekādiem citiem rakstu darbiem nav izcēlies un vispār, ja godīgi, tad es par viņu neko daudz nezinu.

Tātad, par ko ir grāmata? Grāmatā nosacīti var izdalīt 3 kompenentes:

1. Utopija par to, kāda ir (vai varētu būt) Latvijas valsts 2034. gadā, piekopjot patiešām neatkarīgu politiku un ejot savu ceļu, nevis tās vai citas pasaules lielvaras pavadā (tiesa, grāmatā figurē Latvijas teritoriālajos ūdeņos atrasta nafta, kas arī nodrošina šīs reālās neatkarības ekonomisko pamatu);
2. Stāsts par to, kā globālās korporācijas cīnās par varu un ietekmi pasaulē, un kādiem līdzekļiem tas tiek panākts (un ne velti grāmatai tāds nosaukums ;));
3. Trilleris, kas kā reiz bāzēts uz globālo korporāciju konkrēta mēģinājuma destabilizēt situāciju Latvijā un, vienkārši runājot, piekabatot Latvijas naftu.

Attiecībā uz pirmo punktu, autors mums uzbur absolūtu idilli: 2034. gada Latvijā viss ir forši – gan pateicoties atrastajai naftai, gan arī tam, ka teju vai absolūtajam vairumam iedzīvotāju ir uznākusi teju vai dzenbudiska apskaidrība (un šis ir viens no momentiem, kas man īsti nepalika skaidrs, bet par to vēlāk), kā rezultātā cilvēki ir kļuvuši mierīgāki, labsirdīgāki un laimīgāki. Ja tas arī nav pateikts tiešā tekstā, tad man kā lasītājam tieši šāda sajūta neizbēgami radās.

Korporācijām, protams, šāda Latvija ir kā dadzis acīs, jo, patiesībā, štrunts par to Latvijas naftu un to, ka 2034. gada Latvija ir aizvērusi savu tirgu jebkam, ko ir iespējams saražot tepat uz vietas – galvenais, lai arī citas valstis nesāktu darīt pakaļ Latvijai. Tas ir tas, kas visvairāk biedē evilzās korporācijas, un tā nu mēs nonākam pie trillera komponentes. Tajā savukārt, Latvijas Drošības policijas izmeklētājs Ervīns kopā ar amerikāņu žurnālistu Trevoru izmeklē sazvērestību, kuras mērķis ir sanaidot joprojām etniski sašķelto Latvijas sabiedrību, diskreditēt `Latvijas režīmu` pasaules acīs un, pašās beigās, `demokratizēt` to žanra labākajās tradīcijās. Beigu beigās neaizmirstot arī par peļņu – gan piekabatojot naftas atradnes, gan arī pašiem kreditējot valsts atjaunošanu, šos darbus uzticot, bez šaubām, amerikāņu kompānijām.

Ne bez grūtībām, sviedriem un asinīm veicas šīs sazvērestības atšķetināšana, kuru laikā varoņiem jāsastopas ne tikai ar nāves briesmām, advancētām tehnoloģijām, bet arī, kā jau grāmatas anotācijā minēts, arī dažiem pagātnes rēgiem. Beigās viss beidzas labi – sazvērestība tiek atmaskota, Latvija (un ne tikai) tiek izglābta, Lielie Ļaunie gan pamatīgi dabū iekšās, tomēr tā ir tikai zaudēta kauja, nevis karš (hehe, nez vai mēs varam cerēt uz sīkvelu? :D)…

Un tas viss bija tikai ievads, īsumā apstāstot, kas tā vispār par grāmatu un ko tā ziemā ēd tiem, kas par to vispār neko nav dzirdējuši. Vērtējums vēl nemaz nav sācies, līdz ar to šeit, gribot negribot, būs daudz burtu, tāpēc šī bloga ieraksta lasītājam nāksies apbruņoties ar daudz pacietības.

Faktiski, vērtējumu arī došu pa komponentēm, un tātad:

Par idillisko 2034. gada Latviju. Jāsaka, ka visi šie celsmīgie apraksti  manī radīja divējādas sajūtas – no vienas puses, man visnotaļ simpatizēja aprakstītās Latvijas modelis un, nudien, es tajā ļoti labprāt dzīvotu! Es esmu latvietis, man patīk mana zeme un, atzīšos godīgi, aprakstītā valsts man patīk daudz labāk nekā tā, kas mums šeit un šobrīd reāli ir 😦 Un te arī parādās tā pretējā sajūta – to lasīt atkal ir grūti, jo man kā cilvēkam, kurš uz lietām skatās skeptiski un reālistiski, nav sevišķi daudz ilūziju vai ticības, ka mēs šādu Latviju jelkad piedzīvosim (un te, protams, nav runa par naftas atrašanu Latvijas teritoriālajos ūdeņos), un ka aprakstītais kā bija, tā arī paliks tikai sapnis. Un tā, diemžēl, ir skumja atziņa.

Kāpēc es esmu tik skeptisks? Tāpēc, ka valsti veido cilvēki, bet cilvēki mums ir tādi, kādi viņi ir. Mums nav no kurienes ņemt jaunus, labākus cilvēkus, bet ar esošajiem viss diezgan iet kā pa celmiem. Nu labi, varbūt ne gluži TIK slikti, bet es neredzu reālas iespējas tam, lai piepeši sāktu iet daudz labāk. Varētu teikt arī tā: es neredzu dabā Ritvara Groda prototipu, jo īpaši tādu, kuram pietiktu spēka, principialitātes un arī atbalsta tikt pāri šībrīža vietējo (un arī ārējo) pelēko kardinālu un pagrīdes oligarhu zirnekļa tīkliem. Tur bez maz patiešām vajadzīga ir teju vai dievišķa apskaidrība no debesīm, pie kam praktiski visai tautai uzreiz 🙂 Bet tādam fenomenam es diez ko neticu 😦

Par globālo korporāciju sazvērestību. Te mēs nonākam pie tā, kāpēc es nespēju šo grāmatu nenopirkt 🙂 Es uzskatu (lasītājs, protams, drīkst man nepiekrist), ka kopumā, aprakstot globālo korporāciju modus operandi, autors nav gluži vis to izzīdis no pirksta, bet balstījies uz reāliem faktiem un piemēriem vēsturē, brīdinot mūs, tautu, no pietiekami pamatotiem draudiem un riskiem. Protams, tos pamatīgi pārspīlējot – jo tāds jau ir mākslas (un romāns, bez šaubām, ir mākslas darbs) uzdevums. Un pat ja tā nav taisnība, un ja autors kļūdās (un attiecīgos faktus, piemēram, ir interpretējis nepareizi), tad vēl joprojām šī grāmata ir labs materiāls pārdomām par visu ko – gan par to, vai demokrātija patiešām ir tautas vara, gan par to, vai masu mediji ir masu informācijas līdzekļi, vai tos reizēm tomēr būtu pareizāk sakot par, citēju – `masu melijiem` jeb masu debilizācijas līdzekļiem? Par to, kā `starptautiskā sabiedrība` attiecas pret dažādiem izlēcejiem, un kādas ir reālās tautu un valstu iespējas iet savu ceļu? Gan arī par to, vai mēs esam tie, kas lasa internetu, vai arī, gluži otrādi – gluži kā padomju Krievijā, internets lasa mūs? Atkārtošos: pat tad, ja autors visu šo patiešām ir tikai izzīdis no pirksta, par to brīdi pa brīdim ir vērts padomāt. Smadzenes par to pateiks tikai un vienīgi paldies 🙂

Par pašu trilleri. Es teikšu tā: trilleris šajā gadījumā ir kā mērce, ar kuru aplaistīt abas iepriekšējās komponentes, lai lasītājam tās liktos daudz garšīgākas 😀 Ja autors būtu sekojis, teiksim, Jāņa Kučinska stilam (ir tāds diezgan grafomānisks publicists, kurš brīdi pa brīdim uzcep diezgan oriģinālus materiālus par sabiedriskiem, polistiskiem un ekonomiskiem tematiem; ja arī viņš brīdi pa brīdim uzraksta diezgan dīvainas lietas, tad kopumā ar viņa domām ir vēlams iepazīties vismaz vispārējas attīstības labad), un izdevis pirmās abas komponentes tādā nopietnā publicistiskā formātā, tad viņas, bez šaubām, būtu daudz mazāk saistošas, un autors riskētu tapt apvainots konspiroloģijā; konspiroloģija, kas ir pasniegta kā daiļdarbs, ir lasītājam daudz pieņemamāka 🙂 Un tomēr, ņemot vērā to, ka šis darbs ir autora pirmais romāns (vai vismaz izejot no tā, ka par citiem viņa literāriem veikumiem nekas nav zināms), tad jāatzīst, ka tas ir pietiekami kvalitatīvs, jo īpaši ņemot vērā to, ka šāds žanrs, cik zinu, Latvijā vispār nav diez ko izplatīts – katrā ziņā man līdz šim latviešu autoru trilleri nav biezā slānī gadījušies (bet varbūt vaina ir tikai tur, ka es vidēji pērku 1 grāmatu reizi 5 gados :D).

No negatīvā – to jau bija minējis kāds cits, kurš bija pasteidzies uzrakstīt savu vērtējumu pirms manis, un es tam ļoti piekrītu – jā, pilsētas arhitektūras aprakstiem grāmatā bija javna pārsālīts. Šķiet, ka bez tiem neiztika neviena Trevora kustība pa pilsētu, un tad man bija jāsāk domāt, vai es gadījumā nelasu kādu Rīgas arhitektūras ceļvedi 😀 Un godīgi jāatzīstas, ka šādās vietās es vienu otru rindkopu lasīju pa diagonāli, kaut arī, bez šaubām, daži ekskursi bija nudien interesanti.

Otrkārt, atzīšos, ka tieši tāpat kā arhitektūras ekskursi, mani no ritma sita ārā arī amerikāņu (un krievu) emisāru tirgošanās Tallinā. Tur no vienas puses it kā vajadzēja ļoti sekot līdz un iedziļināties, bet no otras – uz visu pārējo sižetu ietekmi atstāja, manuprāt, minimālu. Es teiktu, ka bez šīm pārrunām mierīgi varēja iztikt, pārējais stāsts neko daudz neciestu. Ok, Medloka panika beigās gan bija īstajā vietā un trāpīgi.

Pirms es pāreju pie konkrētāku sižeta lietu razborkas – bet tie jau būs spoileri, tāpēc pašā apakšā – ieskicēšu dažus secinājumus, nu vai sauso atlikumu. Un tātad:

• Sāksim ar to, ka brīdināsim klīniskos nacionālistus-rusofobus un jūsmotājus par amerikāņiem: šī grāmata nepatiks ne vieniem, ne otriem. Pirmie uzreiz iebildīs, ka tāda neatkarīga Latvija nemaz nav iespējama, jo tad to uzreiz savāktu Krievija. Un ja šajā grāmatā Krievija to nav izdarījusi, tad šī grāmata melo, jo mālē Krieviju baltāku, nekā tā ir. Savukārt jūsmotāji par amerikāņiem (un es te nedomāju vienkāršos amerikāņus, kas ir normāli un diezgan ok cilvēki, bet gan to eliti, kas reāli bīda ASV politiku) būs vīlušies, jo neko labu par viņu mīluļiem šī grāmata neraksta. Tā ka ņemiet vērā un lietojiet paši uz savu atbildību! 😀
• Šo grāmatu vajadzētu izlasīt katram Latvijas iedzīvotājam, bet jo īpaši politiķiem. Un kas zin, varbūt kāds no viņiem sagribētu līdzināties Ritvaram Grodam 🙂
• Es pilnīgi noteikti glabāšu šo grāmatu plauktā un pārlasīšu to ja ne ātrāk, tad noteikti 2034. gadā, un svinīgā kārtā (un varbūt pat vēlreiz ierakstīšu par to šajā blogā, ja uz viņš uz to brīdi vēl būs saglabājies, LOL. Un ja es arī pats būšu saglabājies, protams 😀 Domājams, ka TAD tā būs ne mazāk interesanta, kā bija šobrīd, 2015. gadā.

Bet tagad gan spoileri! Kas grāmatu vēl nav izlasījuši un grib saglabāt intrigu – lūdzu tālāk nelasīt 😀

Tātad, kas man nepalika skaidrs pēc grāmatas izlasīšanas, vai par ko radās iebildumi? Patiesībā diezgan daudz kas. Es negaidu atbildes, tie drīzāk ir retoriski jautājumi.

HINT: teksts ir baltiem burtiem uz balta fona, tas jāieselektē, lai kļūtu redzams.

1. Es pārlasīju vairākkārt, bet nekas nebija rakstīts par šāvienu skaņām no Ministru Kabineta jumta! Sanāk, ka Kristīne vispirms izmantoja klusinātāju, tad ceļā uz kafejnīcu to noņēma, un kafejnīcā jau pielietoja ieroci bez tā?
2. Es personīgi šaubos, ka uz pūļa kņadas fona varētu sadzirdēt soļus uz jumta. Ja nu vienīgi grabot skārdam? No otras puses, specpadgatoffku izgājis cilvēks arī pa skārda jumtiem prot pārvietoties bez lieka trokšņa… attiecīgi, šāvēju drīzāk redzētu kāds no tiem policistiem, kas vēroja pūli no lejas, no ietves, vai alejas Brīvības ielas vidū.
3. Kā Kristīne iekļuva Ministru Kabineta ēkā, pareizāk sakot, uz tās jumta? Man būtu gribējies, ka izmeklēšana noskaidro un pastāsta lasītājam arī šo niansi, jo izmeklēšanā šāda security breach epizode noteikti būtu jāskata un jāveic pasākumi, lai tādas neatkārtotos.
4. Kam bija vajadzīga ņemšanās ar sarežģīto ložu trajektoriju un diezgan unikālā ieroča izgaismošana? Pirmajam es īsti neredzu pamatojumu, otrs drīzāk izskatās pēc tīšu pēdu atstāšanas. Es būtu izmantojis kādu daudz parastāku ieroci – ideālā gadījumā kaut ko tādu, kas tobrīd būtu bijis Latvijas policijas bruņojumā.
5. Ārpus kadra palika arī Miervalža stāsts par to, kur viņš pazaudēja mēli un kāpēc tik viegli piekrita kļūt par grēkāzi – būtu gribējies to dzirdēt un saprast, citādi ar varoņa motivāciju, manuprāt, ir drusku problēma.
6. Militārā policija neizdzenā mītiņus, to dara t.s. `riot police` – pie mums laikam šīs funkcijas veic `Alfa`.
7. Laidnis ir figūra šahā, šautenēm ir LAIDE, bet pistolēm laides lielākoties nav 😉 kaut arī grāmatas 320. lpp tāda it kā figurē 😉
8. Vairākas lietas diezgan atgādina klavieres krūmos – gan visa Trevora tikšanās ar Kristīni līnija, gan Māras un Riharda operācija Parīzē, gan Trevora un Betijas slepenā parole… Trevora nejaušā nokļūšana `Nameja zobena` štāba tuvumā un tikšanās ar aizdomīgo ārzemnieku arī turpat.
9. Par pēdējo – šķiet, ka arī ārzemnieks tur atradās tikai tāpēc, lai Trevors viņu tur satiktu.
10. Es stipri šaubos, ka Trevors spētu atrast namu dārziņu kooperatīvā, kur bijis reizi mūžā, pie tam atrast, braucot uz turieni naktī ar velosipēdu. Nu vai arī tad namiņam jāatrodas kaut kādā ļoti īpašā un raksturīgā vietā, un arī pašam jābūt acīmredzami atšķirīgam no citiem.
11. Nepalika līdz galam skaidrs, kādā veidā Latvijai bija izdevies aizliegt/ierobežot `infodēļu` masveida lietošanu, saglabājot demokrātisku iekārtu. Cilvēkiem ir raksturīgi gribēt (un dabūt) lietas, kādas ir citiem viņu sugasbrāļiem, jo īpaši, ja šīs lietas ir tik krutas, vai ir pat krutākas nekā tās, kuras ir viegli pieejamas. Varbūt es neuzmanīgi lasīju un tas tomēr bija kaut kur paskaidrots – arī tas ir iespējams.
12. Kristīnes slēpšanās dārza mājiņā arī tāda ne pārāk. Ideja ar mikrofonu ir interesanta, tomēr videonovērošanas kamerām tā tomēr nestāv līdzi. Kur izlikt apkārt kameras, lai var ne tikai dzirdēt, bet arī redzēt, KAS tuvojas, aptumšot mājiņai logus un saņemt video uz to pašu infodēli? Redzot, ka nācējs (braucējs) ir Trevors, tad varētu nereaģēt vispār – diez vai ka viņš lauztos namiņā ar varu? Galu beigās, varbūtība, ka Kristīne atrodas tieši tur, ir diezgan zema…

Pagaidām viss, bet ļoti iespējams, ka vēl kaut kas nāks klāt.